Biedri geimeri, mēs esam uz robežšķirtnes! Ir aizritējuši desmit gadi,
kas pēc spēļu industrijas skalas ir ekvivalents mūžībai. Progresu te
mēra nevis desmitgadēs, bet nedēļās; sīvā konkurencē uzvar un tiesības
mūžam dzīvot atmiņās iegūst tikai nedaudzas izcilnieces, kas spējušas
pārvarēt nemitīgo tehnoloģiju attīstību un spēlētāju praktiski
neaizsniedzamās prasības.
Tādu
spēļu ir maz, taču ikviena no tām ir sava laikmeta lieciniece, laika
zoba neskarts atgādinājums par to, cik daudz spēj pateikt rindiņa koda
un kantains poligonu rumpis.
Mēs nepretendējam uz oriģinalitāti – galus kopā šajā laikā savelk
praktiski ikviens sevi cienošs spēļu vortāls. Tradīcija, saprotiet.
Taču pieredze rāda, ka absolūta objektivitāte šādos sarakstos ne tikai
nav iespējama, bet arī nepieciešama. Galu galā katram no mums ir savi
"best of" topi, kuros esošo spēļu maģiju izskaidrot citiem nereti
nevaram, taču zinām, ka mums tās nozīmē ļoti daudz. Tāpēc gamez.lv
spilgtāko spēļu tops būs izteikti subjektīvs; tie būs septiņi cilvēki,
septiņi individuāli viedokļi, septiņi atšķirīgi skatījumi uz pēdējiem
desmit gadiem industrijā, septiņas izcilas spēles. Ja piekrītat –
lieliski, ja nē – arī!
Izteikties par saviem aizgājušās desmitgades mīluļiem esam aicinājuši
ar datorspēlēm tā vai citādi saistītus ekspertus, kuru viedoklis
Latvijas interneta telpā ir izskanējis ne pirmo gadu vien un pa šo
laiku apaudzis ar vērā ņemamu kompetenci. Reinis Ozols lielāko daļu
pagājušās desmitgades ir atradies gamez.lv galvenā redaktora amatā,
Andrejs Kļaviņš, Vilis Kasims un Roberts Krēķis ir vieni no
pieredzējušākajiem Latvijas spēļu žurnālistiem, bet Mārtiņš Ceplis,
izsenis pazīstams spēļu izstrādātāju aprindās kā Kamazs, ir stāvējis
pie lokālās spēļizstrādes šūpuļa, izauklējot publikas atzinību ieguvušo
kvestu "Pahris". Visbeidzot Matīss Ozoliņš un Kaspars Bondars, būdamas
kolorītas gamez.lv foruma personības, ir redakcijas izvēlētie pārstāvji
no vortāla komūnas rindām.
Vienīgais kritērijs spēļu izvēlei ir tāds, ka nav nekādu kritēriju.
Tālākajā tekstā aprakstītās septiņas spēles nekādā gadījumā nav
jāuztver kā vislabākās no desmitgadē radītajām, lai gan katra no tām
pamatoti var uz šo godu pretendēt. Tā vietā šis raksts ir nostalģiska
retrospekcija, cieņas atdošana spēlēm, kuras lielākā vai mazākā mērā ir
ietekmējušas iesaistīto rakstnieku dzīves. Paspēlējiet tās – iespējams
ietekmēs arī Jūsējo.
Un pēdējās desmitgades labākā spēle ir...?
Andrejs Kļaviņš a.k.a Luijs Šķ. Ērms
Es izjutu lielu atvieglojumu, kad atcerējos par "GTA III". Tajā mirklī
piepildījās cerība, ka noteikti eksistē kāda pēdējās desmitgades spēle
manā galvā, kura atbilst visiem kritērijiem, lai to varētu dēvēt par
labāko un, kuru atminoties, man pazudīs jebkādas šaubas, ka šī ir īstā
izvēle. "GTA III" izglāba mani no dilemmas, kura bija šāda...
Cenšoties izprast, kas nozīmīgs ir noticis pēdējo 10 gadu laikā spēļu
industrijā, kā tā ir pārveidojusies, kādas jaunas un svarīgas tendences
ir izveidojušās, es konstatēju, ka visas ietekmīgākās spēles, kuras
gribētos nosaukt: "World of Warcraft" (MMORPG uzvaras gājiens pa
īstam), "The Sims" (milzu leciens
casual geiminga krustošanā ar ne-
casual
formātu) un "Travian"/"Runescape" (spēļu nākotnes, proti, interneta
pārlūku platformas spēka iezīmētāji), es esmu spēlējis nedaudz vai
gandrīz nemaz, un neesmu arī ne par vienu no tām lielā sajūsmā. Tāpēc
ikviena no tām varētu cīnīties par ietekmīgākās spēles titulu, bet ne
labākās, jo acīmredzot man tās nav bijušas gana labas, un būtu
divkosīgi kādu no tām kronēt.
Alternatīva izrādījās arī nelāga. Spēles, par kurām esmu bijis sajūsmā
un spēju to atcerēties, bija vai nu vecas un ar nostaļģiju stiprinātas
("The Longest Journey") vai relatīvi nesen spēlētas ("Portal", "Super
Mario Galaxy", "Team Fortress 2"). Bet neviena no tām nešķita gana
ietekmīga vai izdarījusi ko tik īpašu, lai to varētu dēvēt par dekādes
labāko spēli.
Turpinot rakāties galvā un meklējot risinājumu savai problēmai, es
beidzot nonācu pie diviem cerīgākiem kandidātiem: "Max Payne" un
"Prince of Persia: Sands of Time". Pirmais atklāja jaunu pasauli ar
stilošanas spēles iespējām, aizgūstot labāko no vēl nesen parādījušās
"Matrix" filmas, un no "Max Payne" ir ietekmējušās nezin cik mūsdienu
spēles. Diemžēl Peinu neizglāba tā lieliskais un interesanti
pasniegtais sižets un atmosfēra – zināju, ka spēle saturiski bija
diezgan vienmuļa un viendabīga. Atskaitot lieliskos
slo-mo mehānismus, "Max Payne" nepiedāvāja pārāk daudz.
"Prince of Persia" ir manāmi vēlāka un it kā mazāk ietekmīga spēle,
taču likās tik perfekts kandidāts. Tā apvienoja veselu kaudzi lielisku
īpašību, – inovatīvs geimplejs, izturēti stilizēts vizuālais
noformējums, labi ieskicēts galvenais varonis un vēstītājs un
interesants stāsts. Biju gandrīz jau izšķīries, ka jāstumj "PoP" uz
uzsvarētāja troņa, kad, meklējot detaļas internetā par to, atminējos
par "GTA III".
Es nebūt neesmu "GTA III" fans. Bet sākot izlēst spēles ietekmīgumu (
sandbox
stila geimplejs pacelts pavisam jaunā līmenī, spēles franšīze padarīta
par vienu no visu laiku pirktākajām uz visām platformām, spēja uzrunāt,
kad vidējo muļķīgo 8 gadus veco kazuāli, gan veco pieredzējušo spēļu
dragātāju (kurš vēderu kratīdams smejas, klausīdamies "GTA" radio
buvīgajos tekstos)), man bija skaidrs, ka tā ir īstā izvēle.
Lai arī "GTA III" pats tā arī neesmu izspēlējis līdz galam, atceros, ka
spēlēju to ar prieku un aizrautību. Varēju jebkurā mirklī piesēsties un
doties ālēties pa Brīvības pilsētu, bēgot no policistiem, kaujoties uz
ielām un taisot mežonīgus lēcienus. "GTA" pavēra jauna līmeņa smilšu
kastes spēles stilu – te nebija runa par brīvu side-kvestu meklēšanu
(kas ir pazīstama katram RPGmīlim), bet gan par spēli, kuras apkārtējā
vide ir gana izklaidējoša, lai ar to vienkārši varētu spēlēties savā
nodabā.
Nevar noliegt, ka "GTA III" nepiedāvā izsmalcinātu sižetu vai
revolucionāru spēles mehāniku, vai neredzētu, acis žilbinošu grafiku.
Bet "GTA III" noteikti parādīja jaunu un negaidīti efektīvu veidu, kā
taisīt spēles, ar kurām var vienkārši spēlēties atkal un atkal, un es
esmu drošs, ka "GTA III" ietekme ir sastopama ļoti daudzos pēdējās
dekādes hītos, un ka bez šīs spēles mūsdienu spēļu industrija
izskatītos savādāka.
