Daudziem bērniem ir
problēmas ar vakara gulēšanas laiku. Viņi "stiepj" laiku un meklē
visādus iemeslus, kāpēc neiet gulēt - "gribu ēst", "man gribās
padzerties", "gribu vel vienu „multeni” paskatīties", „man vel vajag
pie datora pasēdēt”. Taču mēs zinām cik svarīgi bērnam ir miegs, tāpēc
uztveram šīs atrunas kā bērnu niķus, un bieži stingrā balsī nosakām,
"pietiek, ir vēls laiks un jau sen bija jāiet gulēt", vai sliktākā
gadījumā, ja mazais sāk raudāt un mēs paliekam nervozi, tad mēs
strādājam ar iebiedēšanas metodi: "ja tu neiesi gulēt es izslēgšu
gaismu un aiztaisīšu durvis ciet" liekam bērnam, piespiedu kārtā, iet
gulēt.
|
|
Arī ar tīņiem ir tieši tas pats. Es
reiz lasīju vienu pētījumu, kurā bija salīdzināti divus gadus veci
bērni un divpadsmit gadus veci bērni (jeb tīņu vecums). Attieksmē un
vajadzībās ir vienkārši neaptveramas līdzības, bet par to kādā citā
reizē noteikti izrunāsim. Vai Jūs ziniet, ka
bērna gulēšanas laiks ir viens no burvīgākiem laikiem, kad Jums un Jūsu
bērnam paveras iespēja uzzināt vienam par otru ko jaunu. Tas ir
mirklis, kas bērnam paliks atmiņā uz visu dzīvi un Jūsu piedāvāto,
iemigšanas un attiecību modeli, viņš izmantos arī savā nākamajā ģimenē.
Tas ir vecāku un bērnu tuvības laiks.
Pirms ejiet gulēt noklājiet blakus gultiņai segu tas
simbolizēs atbrīvotības perimetru. Sataisiet siltu tēju - tas
nomierinās un atbrīvos Jūs abus. Apsēžaties pie gultiņas uz segu un
pajautājiet bērnam: "Par ko tu domā?" un Jūs redzēsiet, ka īstenībā
Jūsu bērna prāts ir aizdomājies par daudzām un dažādākām lietām, pat
tādām lietām, kuras Jums liekas, ka bērns nekad neaizdomāsies, nedomās.
Tas viņu var ļoti pat satraukt. Ļaujiet bērnam pastāstīt visu, kas uz
sirsniņu ir sakrājies dienas laikā. Tās var būt arī priecīgas emocijas,
kas ir radījis bērnā satraukumu. Bērnam tāpat kā
pieaugušajam ir grūti iemigt, ja diena ir bijusi bagāta notikumiem. Tas
vairo negribēšanu iet gulēt. Tās ir apslēptās bailes palikt vienam ar
saviem pārdzīvojumiem un pārdomām, domām, sajūtām, emocijām. Tā
kā bērnu pasaulē vel ir daudzas lietas neizzinātas, bērnam dienas gaitā
ir sakrājies daudz dažādu jautājumu, par dažādākām tēmām. Nebaidieties
bērnam jautāt jautājumus, nebaidieties pateikt bērnam, ko Jūs domājat
par dažādākam lietām, tēmām un jūtām. Bērnam tas ir ļoti vajadzīgs. Pie
manis reiz bija atnākusi sešpadsmitgadīgas meitenes mamma. Viņa ļoti
pārdzīvoja, ka nespēj ar savu meitu izrunāties. Parasta saruna vienmēr
beidzas ar kādu strīdu. Bija ļoti daudz nesaprašanās un līdz galam
neizrunātu lietu. Pajautāju viņai: „Kā Jūs pavadiet vakarus? Kā Jūs
ejiet gulēt?” Māte atbildēja: ”Nu kā! Atnāku mājās, sataisu vakariņas,
paēdu, skatos TV, meita savā istabā. Dažreiz mēģinu ar viņu parunāties,
bet nesanāk. Vakars beidzas ar to, ka meitai kaut kas nepatīk, ko esmu
viņai pateikusi, viņa dusmīgi aizcērt durvis, bet es eju gulēt ar
asarām acīs.” Noklausījos, un ieteicu viņai vakara sarunas pie tējas.
Tas ir uztaisīt tēju, izslēgt gaismu meitas istabā, jo kā teica Tomass
Likona: „kad gaisma nodziest, arī barjerai ir tieksme pazust. Ir
vieglāk runāt sirds valodu”, apgulties blakus meita, pasakiet, ka mīlat
ļoti viņu un pajautājiet vai viņa mīl Jūs (nebaidieties saviem bērniem
teikt, ka Jūs viņus mīlat, lai arī cik gadi viņiem būtu). Pēc tam
pajautājiet: „Par ko tu domā?” un ļaujat viņai izteikties, izrunāties,
atbrīvoties no dienas stresa. Nepārtrauciet viņu, neļaujiet savām
emocijām iet pa priekšu. Ja bērns uz jūsu pirmo jautājumu atbild no
aizsardzības pozīcijas: „neko!” sāciet ar sevi. Rādiet bērnam piemēru
un sāciet ar savām domām. Tām nebūt nevajadzētu būt par to, ko Jūs
domājat par viņu, viņas attieksmi, vienkārši, padalieties ar savu
dzīves pieredzi, bet ne uzmācoši. Nedrīkst bērnam pateikt, ka tas, ko
Jūs savā dzīvē esiet piedzīvojuši, tas, ko Jūs uzskatiet par pareizu ir
tik tiešām vienīgais un pareizais. Tā nav. Tā noteikti nav. Pareizs tas
būs tikai priekš Jums. Citiem tas var nederēt. Sāciet pavisam ar ko
neitrālu. Sāciet ar kādu pārdomu par Jūsu dienas notikumu – darbu,
gājienu līdz veikalam, varbūt kādu smieklīgu atgadījumu, kas ar Jums ir
noticis. Nebēdājieties, ja pirmajā vakarā
sarunas tomēr neraisīsies. Bērnā var nostrādāt neuzticības moments:
„Tā... kaut kas jauns, kas būs tālāk?” Nākamajā
vakarā atnesiet meitai tēju, izslēdziet gaismu, „ierāpieties” viņas
gultā, apsēžaties un atkal pajautājiet: „Par ko tu domā?” Jūs
redzēsiet, ka ar katru reizi Jūsu sarunas būs interesantākas un
atraisītākas. Jūs spēsiet labāk viens otru izprast. Jūs abas kļūsiet
pavisam savādākas. Kad vakara saruna būs
beigusies, Jūsu bērnam un arī Jums būs vieglāk iemigt. Atstājiet to kā
vakara rituālu, jo kas var būt sirsnīgāks, par kopā pavadītu laiku.
Gulēt iešanas laiks ir viens no sirsnīgākiem rituāliem ģimenē. Šajā laikā var „runāt sirds valodu”. Lilita Burova
|
