Atļaušos iejaukties dienasgrāmatu sadaļā starp neskaitāmajiem video linku mudžekļiem un neviltotas gudrības piesātinātajiem copy-paste virknējumiem. Nevienam tas nav kā parmetums, un tomēr man žēl, ka šajā sadaļā mēs aizmirstam pateikt, ko domājam, tikai atreferējot kaut ko, kas cituviet internetā dzīvo pats savu fakta dzīvi.

Domas šoreiz  par kaislībām, tās neliek man mieru jau ilgu laiku. Es pat nezinu, vai būtu korekti visu plašo emociju gammu, ko tās sevī ietver, apzīmēt tikai ar vienu vārdu. Un tomēr- kaislības.

Prātā uzreiz atskan Prāta Vētras dziesma. Caur domām laužas nezkur lasītais- visas kustības pamatā ir kaisle; tā izskaidro kustību, tās dēļ griežas planētas... Bet kur tad mēs tagad velkam robežu un iezīmējam atšķirību starp kaisli un kaislību? Hmm, visai neviennozīmīgas varētu būt šīs atbildes. Parastākais viedoklis, kas nāk prātā: kaisle saistās ar seksualitāti, kaislība- ar kaut ko dzīvē alktu, kādu darbību, kas mūs aizrauj un attālina no objektīvās realitātes, piesaistot subjektīvajai. Kaisle ir dejā, bet deja ir kaislība?

Nevaru šeit izbēgt no ziepju operu pieminēšanas (vai zinājāt, ka šis nosaukums sākumā attiecināts uz pēcpusdienas raidījumiem televīzijā, ko sponsorējusi kāda konkrēta ziepju un vannas izstrādājumu fabrika?). Visupirms jau banālie nosaukumi- neņemos tos pat citēt bailēs kaut ko nepareizi atainot  Tie manā uztverē iezīmē divas zvērīgakās kaislības, kas radušās no kaisles- mīlestība un naids. Par to, ka starp šiem jēdzieniem nav vairāk kā viens solis, mēs visi jau tā kā zinām. Un droši vien arī to, ka pamatā abām šīm polaritātēm viens un tas pats cilvēciskais... sauksim to par faktoru (jo īsti nezinu, vai šeit vietā vārds vājums vai spēks- atļauju jaums izlemt manā vietā). 

Es gribu jums atgādināt par katru reizi, kad esam kaislības vārdā izdarījuši kaut ko vēlāk nožēlotu vai vismaz kaut ko, ko vēlāk atzīstam par neprātīgu. Un sākot no sasodīti garšīgas šokolādes diētas laikā līdz pat vienas nakts sakaram ar savu labāko draugu vai pinīgu svešinieku, līdz pat vārdiem, kas sāpina mīļotos vai līdz rīcībai, ar kuru izrakt bedri pašam sev (tāteikt, pieņem darbā pats sevi par savi kapraci ) . Man jāteic, ka es līdz šim esmu jau paspējusi sadarīt gana daudz muļķību- visvisādu kaislību vārdā, bet pašai sev par prieku jāsaka, ka nenožēloju ne minūti. Vairāk ļaunuma sanācis no apdomātiem, plānotiem un labi gribētiem lēmumiem. Tāpēc es ticu, ka labāk ir ļauties, nevis gudri plānot. Un jānožēlo neizdarītais...

Un te no es nonāku pie nākamā loģiskā soļa. Izlaidības. Es zinu, ka staigāju pa plānu ledu. Ticiet man, ir nācies ielūzt. Neapvaldīta kaislība tuvojas mežonīgumam. Varat saukt mani par stulbu un pārāk lēnprātīgu, bet es nepakļaujos zobu pret zobu likumam, es tam neticu, neticu tā potenciālajam spēkam.

Un kas tad paliek galu galā ar to mīlestību. Es pirmīt to tā kā ierindoju kaislību sarakstā. Kaisles sarakstā. Pāris mēnešus atpakaļ draudzenei centos izskaidrot (tiesa, ne bez dažu vīna glāžu palīdzības) savu teoriju par prāta un sirds mīlestībām. Un tieši šī sirds mīlestība man likās tā, ko mūsos iemāna kaisle. Kaisle ar sirdi elementāri manipulē. To, pēc kā tiecas ķermenis, sirds intuitīvi pievelk pie sevis (tas vairāk no sieviešu prāta darbības shēmas, un tomēr- arī sievietes ir cilvēki; vismaz reizēm). Bet tas, kuru mīlējis arī prāts, jau tiecas tajā pārrealitātē, kas nepakļaujas kaislei. Kam vajag otru būtību, ko mīlēt.

Es domāju, ka dzīvoju pati savā realitātē, kas paralēla visām jūsējām. Tāpēc arī jūs varbūt nepieņemat manas realitātes radītās pārdomas. Es katru dienu paeju garām desmitiem citu realitāšu, kurās man ļauts ieskatīties tikai gar cepures malu, caur mašīnas logu vai iejūkot svešās pasaules smieklu šaltī. Ja kāds man ļauj ko vairāk ieraudzīt, tad ziņkāres un zinātkāres kaislība ir sākusies.